Palielinoties riteņbraucēju skaitam ielās, arvien vairāk tiek runāts par satiksmes dalībnieku savstarpējām attiecībām. Raidījumā “Velopasaule” notika aktīva diskusija par to, kurš vairāk pārkāpj ceļu satiksmes noteikumus – velo, moto vai auto. Lai noskaidrotu viedokļus, uz raidījumu tika aicināti auto un moto jomas pārstāvji - Arnis Blodons un Uģis Spēlmanis.
Ķiveres velosipēdistiem – ierobežojums vai drošas braukšanas noteikums?
Viesturs Silenieks: - Jau sen bija laiks visiem sanākt kopā un konstruktīvi, izmantojot argumentāciju, apspriest ar ceļu satiksmes dalībniekiem saistītās tēmas.
Arnis Blodons: - Piekrītu. Mums ar Viesturu pirms kāda laika bija domstarpības par ķiverēm velobraucējiem. Es joprojām uzskatu, ka līdz pilngadībai un vēlams arī pēc tam, velosipēdistiem būtu jānēsā ķiveres
Uģis Spēlmanis: - Vai tad pēc pilngadības galva paliek cietāka? (smejas)
A. B.: - Bērns ir tas, kura vietā lēmumus pieņem vecāki. Tāpat esmu šokēts, ka mopēdisti var iegūt apliecību pat neizbraucot ar to intensīvā satiksmē.
U.S.: - Gan jau nākamgad noteikumos tas tiks izmainīts.
V. S.: - Nē, ķiveres noteikti netiks ieviestas par obligātām. Pasaulē tādas valstis, kurās ķiveres ir akceptētas kā obligātas, ir tikai divas, Eiropā tādas valstis nemaz nav, nebūs un argumenti ir gan zinātniskie, gan ekonomiskie, sociālie, u.c. Dānija ir vislabākais piemērs – tur ir valsts apmaksāta veselība, līdz ar to jāsāk domāt, kā rīkoties, lai iedzīvotāji neslimotu, tādēļ cilvēki tiek aicināti pārvietoties ar velosipēdu. Rezultātā valsts iegūst veselu darboties spējīgu nāciju, darbiniekus, kuri ir spējīgi domāt ar svaigu galvu, jo no rīta ir pietiekami ilgi izbaudījuši spirgto gaisu. Šādi iedzīvotāji nācijai sniedz daudz lielāku labumu, nekā tie, kuri ar riteni nebrauc. Austrālijā, Jaunzēlandē ķiveres ir obligātas un riteņbraucēju skaits ir sarucis par 30 %.
A. B.: - Viestur, es strīdēšos pretī. Arī es savulaik biju aktīvs riteņbraucējs – dienas norma man bija 60 – 80 km. Es braucu ar šosejas velosipēdu un zinu, ka ar to var attīstīt ātrumu līdz pat 60 km/h. Biju braucis ar ātrumu aptuveni 40 km/h un pamatīgi kritu – paldies Dievam, ka tikai smadzeņu satricinājums vieglā formā.
V. S.: - Bet Tu tagad runā par velo sportu – riteņbraukšana kā dzīvesveids nozīmē lēnu pārvietošanās ar ātrumu 15 km/h.
A. B.: - Ir meitenes, kurām patīk mani apdzīt pa labo pusi. Ja man vajag griezties pa labi, rezultāts var būt nepatīkams – viņa var krist un atsist galvu pret zemi.
U.S.: - Bet ķivere tad nepalīdzētu...
V. S.: - Tas tiesa. Uz ķiveres rakstīts, ka tā pasargā riteņbraucēja galvu ātrumā, kas nav lielāks par aptuveni 20 km/h. Bet, ja prasa mediķiem, kāds ir traumu raksturojums riteņbraucējiem, tad konkrēta raksturojuma nav. Arī žokļa trauma skaitās galvas trauma. Riteņbraucēju ķivere ir konstruēta tā, lai pasargātu tikai galvas augšdaļu. To var pasargāt tādā gadījumā, ja velosipēdists horizontāli lido un šajā gadījumā ātrums ir lielāks nekā 20 km/h. Pēc statistikas, nāves gadījumi riteņbraucējiem visbiežāk ir sprandas lūzums, tātad ķivere nepalīdz. Statistiski ķiveres efekts ir ļoti neliels un, ja tā būs obligāta – vienīgais, ko iegūsim, būs velosipēdistu skaita samazināšanās. Motocikla ķivere noteikti palīdzētu, bet visai neiespējami ir pabraukt ar velosipēdu un šāda veida ķiveri.
Ceļu satiksmes dalībnieku izglītošana CSN jomā
U.S.: - Riteņbraucēji ir tādi paši ceļu satiksmes dalībnieki kā citi. Pirmā lieta, ar ko vajadzētu tikt galā – iemācīt velosipēdistiem ceļu satiksmes noteikumus. Velosipēdisti bieži vien brauc ļoti pārliecināti par to, ko dara un līdz ar to arī veidojas pārkāpumi un negadījumi.
V. S.: - Tur Tev taisnība. Ir pavisam vienkāršs veids kā to panākt - Ceļu satiksmes likumā ir noteikts, ka Izglītības un zinātnes ministrijai ir jānodrošina pirmsskolas izglītības iestādēs izglītošana par ceļu satiksmes noteikumiem, kas pašlaik nenotiek. Latvijas Riteņbraucēju apvienība tieši šobrīd veic Rīgas pašvaldības skolu, pirmsskolu izglītības iestāžu aptauju par to, kā tiek veikta bērnu izglītošana ceļu satiksmes noteikumu jomā, kā arī par velosipēdu novietnēm skolas teritorijā. Ar rezultātiem drīzumā arī nāksim klajā. Ir daudzas skolas, uz kurām pat nedrīkst pārvietoties ar velosipēdu, bet nav padomāts par to, ka varbūt ģimenei nav līdzekļu, lai bērns pārvietotos citādāk.
A. B.: - Varu ieteikt metodi, kā bērni noteikti iemācītos ceļu satiksmes noteikumus. Velosipēda vadītāja apliecības izsniedz no 12 gadu vecuma – sākumā vajadzētu nokārtot to un tad secīgi var iegūt arī skolēna apliecību.
V. S.: - 24. septembrī Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija runāja par to, ka nākotnē velosipēdista apliecību varētu iegūt jau no 10 gadu vecuma.
A. B.: - Skatoties kā sadārdzinās izmaksas par braukšanu ar citiem transporta līdzekļiem, jāizdara secinājumi – agri vai vēlu lielākā daļa iedzīvotāju, arī skolēni, sāks regulāri pārvietoties ar velosipēdu.
V. S.: - Kā ir ar statistiku močiem? Aptuveni cik cilvēkiem ir vadītāju apliecības?
A. B.: - Tādi, kuri izgājuši tehniskās apskates un ir aktīvi braucēji – 10 000. Pēc maniem novērojumiem var secināt, ka cilvēki, kuri iegādājas motociklus, to pērk kā ikdienas transporta līdzekli. Arī es pats vasarā aktīvi braucu ar motociklu ikdienas darīšanās – šī vasara noteikti bija ļoti pateicīga gan motorolleriem, gan velosipēdiem, gan arī motocikliem. Tie, kuri šī veida transportus aktīvi izmantoja, noteikti manīja priekšrocības, ko tas dod. Daži no labumiem ir fakts, ka nav jāmaksā par stāvvietām, brīva novietošana un plūsma uz ceļa, kā arī diena paliek garāka. Ja jābrauc ar automašīnu, tomēr liela daļa dienas aiziet domājot par auto novietošanu. Ļoti priecē, ka tieši meitenes un sievietes bieži iegūst motocikla vadītāju apliecības. Nezinu, kā ir ar velosipēda vadītāja apliecību.
V. S.: - Arī ar riteņiem meitenes arvien vairāk sāk pārvietoties.
Velosipēda lietošanas stereotipu laušana
V. S.: - 16. - 22. septembris bija Eiropas Mobilitātes nedēļa, kuras ietvaros notika daudz un dažādi velo, moto pasākumi, kā arī sabiedriskā transporta popularizēšana. Te ir jāvērš uzmanību uz domāšanu, lai cilvēkiem neienāktu prātā, ka braukt ar velosipēdu ir nabadzības, apkaunojuma pazīme. Liekas, ka šis stereotips ir lauzts.
A. B.: - Man šķiet, ka velosipēds tagad ir tāds stila produkts. Ja agrāk stilīgi bija smēķēt, tad šobrīd normāli skaitās, ja cilvēks nesmēķē – tā mānija ir pārgājusi. Tieši tāpat ar velosipēdiem un rolleriem – tie ir ienākuši ikdienā gan kā stila produkts, gan kā transporta līdzekļi. Astoņdesmito gadu beigās es braucu ar Java. Strādāju tādā darbā, kur remontē mašīnas. Atbrauca klients un jautāja – vai Tu brauc ar motociklu tāpēc, ka Tev nav naudas? Atbildēju, ka mašīna ir, bet ar motociklu ir ātrāk, ērtāk un patīkamāk. Mūsdienās, ja redz, ka braucu ar motociklu, tad reakcija ir pretēja – cilvēki domā, ka man ir daudz naudas. Protams, ir dārgāki un lētāki motocikli.
V. S.: - 16. septembrī notika kārtējā riteņbraucēju skaitīšana. Laikapstākļi nebija tie labākie, bet tomēr, analizējot rezultātus, atklājās, ka velosipēdistu skaits pieaudzis par 26 %. Tas ir ļoti daudz.
A. B.: - Atkal atgriežamies pie izmaksu tēmas, jo mūsdienās mēs ļoti piedomājam pie tā, kā tērējam savus līdzekļus. Ja iedzīvotājs dzīvo pilsētā un nav ļoti tālu jāpārvietojas, tad neredzu iemeslu, kādēļ nevarētu izmantot velosipēdu. Vienīgais, ko prasa velosipēds, ir laiku pa laikam apskatīties, vai tas ir tehniskā kārtībā un kādas divas, trīs kotletes, jo velosipēds iet pateicoties tām. (smejas)
V. S.: - Tā noteikti ir. Bet ir jāvērš uzmanība arī uz infrastruktūru – riteņbraucēju skaits procentuāli palielinās daudz ātrāk, nekā attīstās infrastruktūra. Domāju, ka būs strīdi par šo tēmu.
A. B.: - Nedomāju. Holandē visi brauc ar velosipēdu, es tur esmu braucis ar savu auto. Esmu vērojis, kādas ir velosipēdistu un autovadītāju savstarpējās attiecības. Esmu sapratis, ka arī velosipēdistam ir jāiemācās skatīties apkārt. Liela daļa no riteņbraucējiem citus ceļu satiksmes dalībniekus neciena – uzsēžas uz velosipēda un brauc, neskatoties riņķī, tāpēc autovadītāji viņus neredz. Velosipēdisti ir arī uz ietvēm – mūsu gājēji nav pieraduši pie velosipēdistiem.
V. S.: - Bet jāņem vērā tendence, ka katru gadu riteņbraucēju skaits pieaug aptuveni par 10 %, bet šogad par 26 %. Ir jāsāk domāt, cik daudzi uz velosipēdiem ir jauniņie.
A. B.: - Tādēļ teicu jau pašā sākumā – ir jāiemāca ceļu satiksmes noteikumi.
V. S.: - Viena lieta ir noteikumi, bet prakse ir pavisam kas cits.
Pārvietošanās ar velo pilsētas ielās
A. B.: - Varbūt Tu varētu man pateikt, kā pēc likuma ir jāpārvietojas pāri gājēju pārejai ar velosipēdu?
V. S.: - Par šo mums ar CSDD ir bijušas diskusijas. Uz regulējamas gājēju pārejas drīkst braukt, bet uz neregulējamas nav teikts, kā ir jādara. Par šo tēmu ir bijuši daudzi strīdi.
A. B.: - Bet iedomājies neregulējamo pāreju, piemēram, uz Daugavgrīvas ielas – ja velosipēdists ir ieskrējies ātrumā 20 km/h un pa to neregulējamo pāreju nesās pāri...
V. S.: - Tas ir pamatarguments, ko visi min, bet pēc statistikas tas nav vietā.
A. B.: - Es tur braucu garām katru dienu un katru dienu gadās kāds, kurš izskrien ārā. Mašīna nespēj tik ātri nobremzēt.
V. S.: - Ja ietve ir tā, pa kuru drīkst braukt ar velosipēdu Latvijā, tad gājēju pāreja ir loģisks, drošs ietves turpinājums pāri brauktuvei. Ja pa ietvi drīkst braukt ar skrituļslidām un, ja no riteņa jākāpj nost, tad sanāk, ka arī skrituļsslidas jāvelk nost un jāiet pāri ar zeķēm, jo ar tām arī var attīstīt diezgan lielu ātrumu.
A. B.: - Neaizmirsīsim vienu lietu – braucējiem ar skrituļsslidām nav nepieciešamas tiesības un tas nav transporta līdzeklis, atšķirībā no velosipēda. Pietam gājēju pāreja ir paredzēta gājējiem, kā vēsta pats nosaukums. Man kā gājējam nevajadzētu justies diskomfortabli uz ceļa, kas man ir paredzēts.
V. S.: - Protams, noteikumos ir rakstīts, ka gājējam ir priekšroka.
A. B.: - Ir viena lieta, ko esmu ievērojis. Vienu dienu manīju, ka ar velosipēdiem brauc vīrietis un sieviete. Vīrietis pat nedomāja nokāpt no velosipēda, braucot pāri gājēju pārejai, turpretī sieviete nokāpa un glīti pārstūma pāri. Vīrietis uzreiz iesaucās: „Ei tu, muļķe, te taču var nesties pāri!”.
V. S.: - Jā, tā ir attieksme. Ir jāpārliecinās par tuvojošos transportu un tikai tad, kad esi novērtējis attālumu, droši var mīties pāri. Domāju, ka Tev kā auto vadītājam nebūtu problēmas, ja būtu radies acu kontakts ar velosipēdistu un viņš lēni pārbrauktu. Man kā auto vadītājam arī negribās gaidīt, kamēr viņš lēnā garā nokāps no velosipēda un stums pāri. Skatoties, kā ir šobrīd ikdienā, rodas priekšstats, ka auto vadītāji nezina, kur velosipēdisti ir jālaiž. Spriežot pēc savas pieredzes – 99 % gadījumu autovadītājs pie neregulējamas gājēju pārejas laiž riteņbraucēju.
U.S.: - Nav runa par to, vai jākāpj vai nav jākāpj nost. Runa ir par to, ka riteņbraucējs neapzinās, ka viņš ir neredzams. Nevar iedomāties, ka krāsains velosipēds tā vadītāju padarīs redzamu. Man nav problēmu palaist velosipēdistu pāri gājēju pārejai – galvenais, lai es viņu redzu, lai riteņbraucējs piebremzē pirms pārejas, bet parasti jau skrien.
A. B.: - Kopsaucējs varētu būt tolerance un iecietība pret citiem. Ja izturēsies slikti pret citieem, tad vienā jaukā dienā tas viss nāks atpakaļ.
U.S.: - Vēlreiz vēlos atgādināt riteņbraucējiem – jūs esat neredzami, līdz ar to vajadzētu domāt trīs gājienus uz priekšu. Ja velosipēdisti braucot to sapratīs, tad negadījumi nenotiks. Daudzi autovadītāji arī grēko – piemēram, brauc pretī mašīnas, velosipēdists. Vadītājs griežas pa kreisi un riteņbraucēju nelaiž, domājot, ka tie jau virsū nebrauks. Skatos arī kā čaļi brauc ar fiksīšiem – reāli ātri brauc, arī bez bremzēm.
V. S.: - Arī es pats ikdienā braucu ar fiksīti, bet pēc noteikumiem ir jābūt bremzēm. Ar fiksīti ir forši, jo ir adrenalīns, pietam tas ir pilnīgi citāds velosipēds – ar to ir jāmācās braukt no jauna. Pilsētas satiksmē ar to sāka braukt somu vai amerikāņu velokurjeri. Fiksīši ir ļoti izdevīgi īpaši Latvijas slapjajā, aukstajā ziemā – ir rāmis, divi riteņi un viss, līdz ar to sals riteni nebojā. Sākotnēji šie velosipēdi bija vienkārši stilīgi, bet pēc kāda laiciņa tos sāka taisīt skaistus, elegantus. Infrastruktūra Latvijā fiksīšiem un elektriskajiem riteņiem absolūti neder.
A. B.: - Minēji, ka ar fiksīti braukt nozīmē mācīties pārvietoties ar velosipēdu no jauna. Vai tas laika posms, kamēr ir sasniegts atbilstošais drošības līmenis, nav bīstams?
V. S.: - Tas ir atkarīgs no cilvēka. Es ar fiksīti braucu jau otro vasaru – man viņš ir tāds kā dežūrvelosipēds darbā, ar kuru var izbraukt centru. Braucu lēni, apzinoties, ko es nespēju.
Velobraucēju skaits pieaug ātrāk, nekā tiem domātā infrastruktūra
V. S.: - 26. septembrī notika seminārs Cēsīs „Veloinfrastruktūra un velopakalpojumi ikdienas riteņbraucējiem Latvijā”. Situācija Latvijā ir šāda – ir profesionāļi, kuri būvē autoceļus, bet nav profesionāļu veloceliņu jomā. Šajā brīdī sākas nesaskaņas, jo cilvēki nesaprot – ir taču tik daudz veloceliņi, bet kāpēc tie riteņbraucēji pa tiem nebrauc? Viens no semināra mērķiem bija saprast, kāpēc ir tā, ka iztērēta liela nauda par veloceliņiem, bet riteņbraucēji brauc pa brauktuvi. Cēsis ir kalnaina pilsēta un ir grūti izturēt nevienmērīgo braukšanu. Katrā krustojumā velosipēdistam nav priekšroka, pietam veloceliņš ir arī gājēju celiņš – sanāk, ka gājējiem arī paliek uz pusi mazāk vietas.
A. B.: - Es visu savu apzinīgo jaunību nobraucu pa brauktuvi, vajadzības gadījumā pa ietvi. Mūsdienās kaut ko mēģina mākslīgi uzcelt. Nesaprotu, kādēļ nevar pieņemt – ja jau var braukt pa brauktuvi, tad vajadzētu pievērsties tās sakārtošanai.
V. S.: - Pilnībā Tev piekrītu. Šeit ir stāsts arī par velojoslām – esam skatījušies vairākus ārzemju piemērus. Piemēram, braucot pa Brīvības ielu Juglas virzienā, aiz kokiem, kioskiem, afišām ir veloceliņš. Iedomājies kā autobraucējs, ka Tev ir jātaisa labais pagrieziens. Kad viņu labāk redzētu – ja Tu būtu uz Brīvības ielas jau apdzinis velosipēdistu un zinātu, ka viņš tuvojas vai arī, ja viņš pēkšņi izbrauktu ārā. Sanāk, ka neviens no jums abiem otru īsti neredz.
U. S.: -Ja velosipēdists brauktu pa Brīvības ielu, pirmā josla bremzētos, kamēr Tu viņu apdzītu.
A. B.: - Visus šos gadus riteņbraucēji ir braukuši pa ceļiem – kas tad ir noticis?
U. S.: - Īsti jau nekas nav noticis, bet, ja ar katru gadu viņi paliek arvien vairāk, tad to plūsmu viņi ietekmē.
A. B.: - Viss mainīsies tad, kad visi ceļu satiksmes dalībnieki viens pret otru sāks izturēties ar izpratni.
V. S.: - 26 % riteņbraucēju pieaugums esam mēs paši , tas nozīmē, ka, iespējams, liela daļa jauno riteņbraucēju ir autovadītāji. Labumi ir divi – mazāk sastrēgumu un riteņbraucējs, kurš ir arī autovadītājs, izprot citus riteņbraucējus, esot pie auto stūres. Turpinot runāt par infrastruktūru, bedres uz ceļiem ir sāpīgs jautājums visiem, bet ātrumā, kādā lido motocikli, tās nevar just tik ļoti, kā tad, kad brauc ar velosipēdu.
A. B.: - Viena lieta, kuru es vēlētos akcentēt – mēs visi maksājam nodokļus. Pašlaik rit diskusija par to, ka varētu tikt pieņemt lēmums ceļus nelabot, bet tā vietā samazināt ātrumus. Manuprāt, tas ir nepieņemami – sabiedrība pieņem to, ko piedāvā, vismaz rodas tāda sajūta. Gribētu saprast, vai velosipēdisti spēj paust savu attieksmi pret tāda veida lēmumiem. Šajā gadījumā velosipēdistam kā nodokļu maksātājam ir tiesības uz sakoptu ceļu.
V. S.: - Latvijas Riteņbraucēju apvienība apseko jaunbūvētos Rīgas objektus. Šis nav stāsts par pašiem riteņbraucējiem. Elementārs piemērs – Valdemāra ielas vidū uzbūvēta sala. Var redzēt, ka tā nebūs draudzīga visiem ceļu satiksmes dalībniekiem. Rīgas domes saistošajos noteikumos rakstīts, ka apmale uz ietvēm nedrīkst būt augstāka, kā 0 cm. Šajā gadījumā tur ir vismaz 4 centimetri. Riteņbraucēji ir tikai daļa sabiedrības, kuriem šī apmale traucēs – ir taču māmiņas ar ratiņiem, invalīdi, cilvēki, kuri aizķer kājas un krīt.
V. S.: - Riteņbraucēji par savām tiesībās cīnās arī citādāk - ir nosūtīti vairāk kā 45 ierosinājumi no velosipēdistu puses par ceļu satiksmes noteikumu izmaiņām
A. B.: - Kādas ir atsauksmes?
V. S.: - Pozitīvas! Diskutējot ar CSDD, apmēram 90 % visu priekšlikumu tiek akceptēti – pretimnākšana no viņu puses ir jūtama. Ir izstrādāta arī darba grupa, kuras uzdevums būs izstrādāt velotransporta attīstības programmu Rīgas pilsētai, kas ar laiku iespējams tiks piemērota arī valstij. Riteņbraucēji cīnās ne tikai par šīm lietām, bet arī par izglītību, infrastruktūru, u.c. lietām, kuras domātas izstrādāšanai ilgtermiņā. Varbūt ir kādi ieteikumi, komentāri riteņbraucējiem?
A. B.: - Man kā autovadītājam ir komentārs – velciet mugurā košas drēbes, lai labāk var pamanīt.
V. S.: - Es arī ieteiktu velosipēdu aprīkot ar lampiņām un nepaļauties tikai uz atstarotājiem. Dzīvosim draudzīgi – galvenais ir vienam otru saprast. Tas veicinās arī kultūru, attieksmi. Uģi, ko Tu saki?
U. S.: - Būsim pozitīvi gan ikdienā, gan uz ceļa!
Balstoties uz raidījuma materiālu, vortāls www.divritenis.lv arī aicina velosipēdistus būt tolerantiem gan vienam pret otru, gan pret citiem ceļu satiksmes dalībniekiem - lauzīsim arī citus stereotipus un veidosim draudzīgu vidi ikdienā un uz ceļiem.
Materiāls tapis sadarbībā ar Rīga Radio 94,5 FM www.RigaRadio.lv
