Pirmo reizi Velopasaulē viesojās Oskars Irbītis – sertificēts tiesu eksperts. Raidījuma gaitā tika runāts par ceļu satiksmes negadījumiem, tajos iesaistītajām vecuma grupām, kā arī par visbiežāk pieļautajām kļūdām ceļu satiksmē.
Oskars Irbītis: - Izgāju cauri savu klientu sarakstam, lai redzētu, kuri ir iesaistīti pietiekami strīdīgos vai pietiekami traģiskos ceļu satiksmes negadījumos, lai nokļūtu līdz tiesu ekspertīzei. Satiksmes dalībniekus varētu iedalīt šādās grupās – cilvēki līdz 15 gadiem, 15-25 gadiem, vecāki par 25 gadiem un pensijas vecuma cilvēki. Jāsaka, ka tie, kuri visvairāk iesaistīti negadījumos, ir vecumā 15 – 25 gadi – šajā vecumā ir visvairāk velosipēdistu. Satiksmi mēs uztveram ar visām maņām un, ja mēs uzliekam austiņas un nedzirdam, kas notiek apkārt, mēs esam satiksmē kurlā stāvoklī. Diemžēl mūzikas klausīšanās arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ velosipēdisti iekļūst ceļu satiksmes negadījumos.
Viesturs Silenieks: - Bet cilvēki, kuri ir nedzirdīgi, drīkst braukt ar automašīnu.
O.I.: - Jā, bet nevajadzētu apzināt padarīt sevi kurlu. Tas, kas zaudēts ar dzirdi, jākompensē ar redzi.
V.S.: - Vai vari raksturot, kurā vietā visvairāk notikuši negadījumi?
O.I.: - Visvairāk negadījumi notiek, pārkārtojoties intensīvā satiksmē. Viens no būtiskākajiem faktoriem ir velosipēdista redzamība, kura, diemžēl ir diezgan slikta. Vairāki traumu gadījumi saistīti ar ķiveru un atstarotāju nelietošanu. Man ir ļoti žēl, ka no ceļu satiksmes noteikumiem tika izņemts ārā punkts par atstarotāju obligātu nēsāšanu ārpus pilsētām. Pērkot atstarotājus, tie arī jāizvērtē, jo ne visi atstarotāji padara velosipēdistu redzamu.
V.S.: - Šajā sakarā vēlos izteikt piemēru. Daudzi cilvēki ir nokārtojuši tiesības nēsāt ieročus. Vai tāpēc mums visiem vajadzētu staigāt bruņu vestēs, lai mūs nenošauj? Tas pats stāsts ir par riteņbraucēju – ja tas brauc apzinīgi, ievērojot ceļu satiksmes noteikumos, vai viņam jāuzmanās no potenciālā slepkavas, kurš sēž auto?
O.I.: - Provokācijas jautājums pastāv arī satiksmē. Manuprāt, neviens no satiksmes dalībniekiem nav prioritārs. Vairākās valstīs obligātā prasība ir, ka arī motociklistiem jābūt vestē – tur jautājumi par šo tēmu nerodas. Ja es braucu pa šoseju un redzu, ka pa ceļu brauc velosipēdists ar vesti, es redzu, ka viņš pārvietojas un apbraukšu. Ja velosipēdistu redz, tādā veidā tiek paziņots, ka viņš eksistē.
V.S.: - Vai vari ieskicēt, kurš ir visbiežākais ceļu satiksmes noteikumu pārkāpējs?
O.I.: - Ar promili, bez atstarojošajiem elementiem, vecuma grupā 20-35 gadiem – drosme braukt ar auto nav, bet ar velosipēdu gan ir. Pārsvarā tie ir vīrieši ar zemu izglītības līmeni, zemas kvalifikācijas darba strādnieks. Jāpiemin, ka Eiropā velosipēdisti gandrīz nekur nedrīkst būt lielākā alkohola reibumā, kā 0,2 promiles. Vairāki būtiski strīdi ir izcēlušies starp gājējiem un velosipēdistiem vai arī divu velosipēdistu starpā, kuri brauc katrs ar savu pārliecību.
V.S.: - Lielu daļu notikumus var mainīt ar infrastruktūru.
O.I.: - Protams, šī lieta būtu jāņem vērā arī visos jaunajos projektos. Ceru, ka šādas situācijas, kur ar velosipēdu nevar izbraukt, paliek arvien mazāk. Būtu svarīgi, ja pastāvētu šāda prakse - jāatdala autovadītājs no velosipēdista un velosipēdists no gājēja, lai tie gluži vienkārši nesatiktos.
V.S.: - Ja runa ir par infrastruktūras būvēšanu, viens no galvenajiem jautājumiem, kādēļ tā ir neparocīga, ir būvnieku prakses un pieredzes trūkums, jo par šādiem jautājumiem neaizdomājas.
O.I.: - Rīgas centrā pat ielas un stāvvietas nevaram ierīkot par dažu krustojumu ierīkošanu – mums nav vietas, lai izveidotu viendabīgu braukšanas vidi. Esmu uzsvēris, ka uzņēmējiem būtu jāmaina savu darbinieku ierašanās laiks, lai viņi varētu variēt stundu uz priekšu un atpakaļ – ja visi varētu ierasties darbā laikā 8.00 – 10.00, nevis precīzi 9.00, tad sastrēgumu daudzums ievērojami samazinātos. Šādu praksi pielieto vairākas valstis Eiropā.
V.S.: - Viens no gaisa piesārņojuma risinājumiem ir samazināt auto daudzumu centrā un palielināt velosipēdistu daudzumu centrā. Ko Tu par to domā?
O.I.: - Man pašam ofiss atrodas Vecrīgā. Arī es esmu domājis, ka uz darbu varētu doties ar velosipēdu. Bet, mums ir daudz velosipēdistu zagļu, līdz ar to, man velosipēdu centrā nolikt šķiet neiespējamāk, nekā automašīnu.
V.S.: - Zādzības ļoti interesanti reflektē uz satiksmes drošību – ja velosipēdus zog vienu pēc otra, braucējs iegādājas velosipēdu, kura modeļa nosaukums ir „ka tikai ripo” (smejas). Tādā veidā šis transporta līdzeklis kļūst bīstams satiksmei.
O.I.: - Piekrītu! Bet, starp citu, vairāki uzņēmumi izveido būrus, kur darbinieki savus velosipēdus var nolikt. Mans risinājums Vecrīgā ir motocikls, kuru zagļi tik viegli nevar aiznest.
V.S.: - Kādas ir Tavas atziņas par situāciju kopumā?
O.I.: - Mani uztrauc satiksmes blīvuma palielināšanās – velosipēdistiem domātā infrastruktūra neattīstās tik strauji, cik ātri pieaug pašu braucēju skaits. Manuprāt, kritiskais brīdis, kad velosipēdisti paši savā starpā sāks izraisīt negadījumus, tiks sasniegts divu, trīs gadu laikā.
Materiāls tapis sadarbībā ar Rīga Radio 94,5 FM www.RigaRadio.lv
