Ko sabiedrībai dod sausā informācija, ka trijās Jāņu brīvdienās policija notvērusi 90 iereibušus autovadītājus un 253 iereibušus velosipēdistus vai motorolleru vadītājus un ka visvairāk iereibušo vadītāju notverts Jāņu dienā? Mazāk dzers? Šaubos!
Šādi skaitļi veido vien pilnīgi aplamu priekšstatu kā pret riteņbraucējiem, tā policiju.
Satiksmes noteikumi, protams, ir rakstīti visiem satiksmes dalībniekiem. Dzērumā nav jāsēžas nedz pie auto, ne moto, ne arī velo stūres. Un policijas uzdevums, protams, ir sekot, lai arī šajā ziņā nebūtu pārkāpumu.
To, ka policija kontrolē pie stūres braucošos, zinām pēc regulārajām atskaitēm par dzērumā pieķertajiem.
Tiktāl viss būtu kārtībā. Problēma sākas, kad sākam vērtēt iegūtos rezultātus. Kopš tā brīža, kad policija sāka kontrolēt arī pie velosipēda stūres sēdošos, tos dzērumā braucot katru reizi izdodas pieķert daudz vairāk kā autovadītājus. To uzrāda arī nupat Jāņos veiktās pārbaudes. Redzot šos datus, tipiskākā reakcija - kaut kas ar tām policijas pārbaudēm nav kārtībā.
Pirmkārt, daudziem ir aizdomas, ka protokolos par velobraucējiem tiek uzrādīti autobraucēji, kas iemanījušies "izteikt pateicību" kontrolētājiem. Lai arī policijas vadības pārstāvji vairākkārt skaidrojuši, ka šāda blēdība nav iespējama, jo visi gadījumi tiek fotografēti, izskatās, ka aizdomīgo skaits īpaši nemazinās.
Otrkārt, sausie dati par pieķerto skaitu nedod itin nekādu priekšstatu par vietām, kur policija veikusi kontroles. Tas, ka krietni vairāk pieķerti velosipēdisti, vedina domāt, ka kontrole notikusi pamatā uz veloceliņiem, uz parku taciņām lauku zaļumballes tuvumā vai Vecrīgā.
Un tas, savukārt, raisa jautājumu, vai policija racionāli izmanto savus resursus? Jo, pat salīdzinot šos datus ar avāriju statistiku, redzams, ka smagi cietušo un bojā gājušo dēļ alkohola reibumā esošajiem riteņbraucējiem (īpaši tiem, kas uzmanīgi brauc pa ietvi vai veloceliņu) ir nesamērojami mazāk nekā dēļ dzērušiem autovadītājiem.
Treškārt, spontānais iespaids, uzzinot šos datus, ir, ka dzērumā pie stūres pamatā brauc nevis autobraucēji, bet gan riteņbraucēji. Tā kā pieķerto skaits parasti ir paprāvs, tas var veidot priekšstatu, ka teju visi riteņbraucēji ir dzērāji, kas nu nekādā gadījumā tā nav.
Tiesa, te mazāk pārmetumus pelna policija, vairāk - mediju pārstāvji, noklusējot, cik daudz pārbaudes kopumā veiktas. Taču tas nemaina lietas būtību, jo cilvēki tik un tā būtu tendēti piefiksēt tieši to, kas pašiem šķistu interesantāks.
Ko darīt?
Ja mēs tiešām gribam, lai ielās sevi un citus mazāk apdraudētu iedzēruši vadītāji un lai cilvēki ticētu, ka policijas darbs norit bez krāpšanās, ir nepieciešami nevis vienā teikumā rakstāmi atskaišu dati, bet gan detalizētāka informācija - kurās vietās visvairāk pieķerti pārkāpēji un kas ir šie cilvēki (vecums, nodarbošanās, ir vai nav autovadītāja apliecība, cik reizes pieķerts dzērumā utml.)
Balstoties uz šiem datiem, būtu iespējams plānot aktivitātes, kas precīzāk sasniegtu mērķauditoriju.
Ja tie ir jaunieši - organizēt satiksmes noteikumu apmācību jau skolās, piešķirt velosipēda vadītāja tiesības, lai vairotu atbildības sajūtu. Ja tie ir hroniski alkoholiķi, bezdarnieki, kopā ar pašvaldību risināt šo satiksmes jautājumu kā sociālu problēmu. Ja tie ir ballīšu apmeklētāji - kopā ar pašvaldību risināt transporta jautājumus.
Faktiski, tiklīdz dati būtu detalizētāki, tie novērstu aizdomas par manipulāciju ar tiem un ļautu tos izmantot nevis, lai šausminātos, bet gan problēmas risināšanai pēc būtības. Un sabiedrībai neveidotos aplami negatīva attieksme nedz pret velosipēdistiem, nedz arī policiju.
