Ļoti iespējams, ka Rīgā tāda ir tikai viena – velosipēdam piestiprināta vienriteņa piekabe ceļasomu pārvadāšanai tālākos ceļojumos. Veloriga.lv lasītājs Māris piekabi lieto jau divus gadus un ir ļoti apmierināts.
“Bija vēlme braukt ceļojumos kopā ar bērnu, tad arī sāku domāt, kā to var izdarīt vislabāk. Skaidrs, ka uz velosipēdiem visu salikt ir grūti. Ja aizmugurē jau ir bērna sēdeklītis, sānu somas uz bagāžnieka es nevaru uzlikt. Tad jāstiprina ceļasomas pie priekšējā rata un papildus krava jāliek arī uz draudzenes riteņa. Sāku interesēties par piekabēm, sākumā par divriteņu, lasot atsauksmes internetā nonācu līdz šim risinājumam. Pasūtīju caur internetu no Polijas,” stāsta Māris.
Kopš iegādāta piekabe, ģimene ar velosipēdiem ceļojusi gan no Liepājas uz Kuršu kāpas tālāko galu Lietuvā un atpakaļ, gan veikusi īsākus pārbraucienus ar nakšņošanu teltī kempingos tepat Latvijā. “Lietuvas ceļojums ilga apmēram nedēļu. Dienā nobraucām kādus 100 km. Uz piekabes toreiz bija kādi 22 kilogrami (maksimālais ir 30). Protams, ar kravu braukšana ir smagāka, spēku vajag, “svētdienas braucējam” tālākā ceļā uzreiz būtu grūti, taču šādi noteikti ir ērtāk nekā ar velosipēdam piestiprinātām somām. Svarīgi tikai, lai somas piekabes rata abās pusēs būtu līdzīga svara.”
Māris stāsta, ka ceļojumu laikā abas piekabes rata malās esošās somas parasti esot pamatīgi piekrautas. Vienā pusē – telts un guļammaisi, otrā pietiek vietas drēbēm un citām līdzi ņemamām mantām. Līdzbraucējas velosipēdam ir sānu somas. Bērnu sēdeklīti ceļotāji izvēlējušies ar regulējamu muguriņas slīpumu, lai bērns pa ceļam var gulēt. “Ar bērnu braukt ceļojumā ar velosipēdu nav sarežģīti,” pārliecināts Māris. “Braucot viņš ātri aizmieg. Pieturvietās daudzviet ir rotaļlaukumi, kur var izkustēties. Tad lielāka apetīte, un braucot atkal var pagulēt. Tajā pašā laikā mēs visu laiku esam kopā.” Mazā ceļotāja galvenais ekipējums ir veloķivere. Apģērbs – atkarībā no laika apstākļiem.
Lietuvā gadījies pārliecināties arī par stiprinājuma drošību.“Braucot Kuršu kāpā lejup no kalniņa, biju uzņēmis lielāku ātrumu un, ieraugot šķērsli, straujāk nobremzēju. Piekabi sameta vairākas reizes pa labi, pa kreisi, bet viss izturēja,” stāsta velosipēdists. Piekabes konstrukcija atļauj to pieslēgt, Māris lieto kvalitatīvu vismaz 20 latus vērtu skavas veida slēdzeni.“Ceļojumā uz Kuršu kāpu guvu apstiprinājumu, ka pareizā izvēle bija tieši vienriteņa piekabe. Ceļā bija jāšķērso šaurs tiltiņš. Ja būtu divriteņu piekabe, nāktos izkraut un nest pāri, bet ar mūsējo viegli varēja izbraukt, vēl kādi 10 cm katrā pusē palika”. Pēc ceļotāja domām, ieguvums no piekabes ir arī tas, ka tagad vienmēr ir līdzi rezerves ritenis velosipēdam. Riepa, spieķi un arī disks. Var uz vietas samontēt velosipēda bojāto ratu, jo izmērs ir tāds pats, un piekabei, kam jāiztur mazāka slodze, atstāt bojāto.
Internetā Māris izpētījis, ka citviet pasaulē šādas piekabes ļoti populāras: ir ceļotāji, kas šķērsojuši Austrāliju, braukuši kalnos 6-7 tūkstošus kilometru augstumā. Latvijā gan, šķiet, viņš ir vienīgais šādas piekabes īpašnieks.
Ar velosipēdu Māris brauc cauru ziemu. Lieto radžotas riepas, pārējais ir standarta aprīkojums. “Pat bērnu ziemā uz bērnudārzu vedu. Saģērbju kārtīgi, līdzi vienmēr ir speciāls lietus mētelītis, ko uzvelkam, lai nesamirkst drēbes. Protams, kad ārā liels sals un sniegs, braucam ar sabiedrisko,” stāsta Māris. Dienā sanāk nobraukt aptuveni 10 kilometrus. Uz darbu un atpakaļ, uz veikalu. “Arī darba vajadzībās bieži braucu ar velosipēdu, solidarizējoties ar darba devēju taupot līdzekļus.”
