Ganību, Zirņu ielas veloceliņš

Nav pareizi kritizēt vēl nepabeigtu, nenodotu objektu, taču jau no izbūvētā ir vairākas lietas secināmas, kuras, ja nepārbuvē, neuzlabos situāciju:

No velo infrastruktūras plānošanas viedokļa nav pieļaujams ka braukšana ar velosipēdu rada sliktākus, neērtākus apstākļus nekā tā ir līdzās esošam autotransportam. Velo celiņu mērķis ir radīt drošākus, ērtākus, ātrākus apstākļus, nekā braucot turpat pa blakus esošo ielu vai joslu. Tādēl Zirņu iela ir labs paraugs kā nevajadzētu darīt:

Tā kā Cukura iela ir pilnībā pārbūvēta, tad projektētājam bija iespēja visus platumus izplānot pēc patikas, nevis iekļauties esošajā situācijā. Ideālais variants būtu paplašināt brauktuvi 1 metru katrā virzienā un brauktuves malās ierīkot velo joslas. Šobrīd velo celiņš ir novietots uz ietves, kas tādejādi rada neērtu situāciju ne tikai riteņbraucējiem, bet arī gājējiem.

Nav laba prakse velo celiņam norādīt virzienu, ja tas neiet pa ielas braucamo daļu (kā tas ir Aldaru ielā), jo sevišķi privātmāju, jeb mazstāvu apbūves rajonā, kurā pēc varbūtības dzīvo vairāk velosipēdu lietotāju(jo ir, kur droši, ērti glabāt velosipēdus), nekā daudzstāvu, dzīvokļu ēkās. Jo riteņbraucējam, kas iznāk no mājas, lai dotos pretējā virzienā, nekā ir pa velocelinu atlauts parvietoties, ir jābrauc līdz tuvākajam krustojumam, tur jāšķērso iela un pa otru pusi jāatgriežas atpakaļ. Ja nebūtu norādīts virziens, tad varētu pa ietvi uzreiz doties vēlamajā virzienā. Rezultātā ir prognozējams, ka riteņbraucēji neievēros šo ceļa zīmi un notiks daudz konfliktu starp riteņbraucējiem un krustojumos arī ar auto vaditājiem, jo tie argumentēs, ka tajā virzienā nedrīkstēja braukt. Priekšlikums ir nenorādīt kustības virzienu.

Visdrīzāk, ka iepriekš norādītais pamatots ar to, ka divvirzienu kustībai nepietiek ietves platums. Taču kā redzams attēlā, tad automašīnas novietošanai ielas malā pietiek platums. Kā arī bija iespējams šo, attēlā redzamo šķērsielu uztaisīt par vienvirziena ielu, tādejādi sašaurinot ielu un paplašināt riteņbraucējiem domāto daļu. Kā arī velo celiņa platumu (šaurumu) neiztur kritiku citviet Liepājā, uz Brīvības ielas, pie Zemnieku ielas dzelzceļa šķērsojuma redzmais piemērs, kur tikpat šaurā posmā kā Lauku ielā vai Zirņu ielā ir divu virzienu velo un gājēju celiņš:

Riteņbraucējiem nepatiku radīs līkumošana pirms katra krustojuma šķērsošanas.

Šajā situācijā ir vairākas negatīvas iezīmes – aktīvāki braucēji brauks taisni, nolecot no apmales. Mazāk aktīvi braucēji pirms katra krustojuma izdarīs labo pagriezienu, tādejādi ir liela varbūtība, ka regulāri saskriesies ar no šķērsojošās ielas ietves braucošiem riteņbraucējiem vai gājējiem, jo tie aiz stūra nav pamanāmi. Otra nianse ir CSN pielāgošanā atkarībā no krustojuma ģeometrijas. CSN: “1.24. krustojums — vieta, kur krustojas, piekļaujas vai atzarojas ceļi vienā līmenī, kā arī vieta, kur ceļu satiksme organizēta ar 409.ceļa zīmi. Krustojums ir norobežots ar iedomātām līnijām, kas savieno brauktuves pretējo malu noapaļojuma sākumu.

Skatoties uz augstāk norādīto attēlu, nav precīzi un skaidri saskatāms noapaļojuma sākums, jeb visdrīzāk tas ir vietā, kur ir nolaists bortakmens un sākas iedzeltenais, reljefa bruģis neredzīgajiem.

Taču CSN 226. Punkts nosaka: “Vietās, kur ārpus krustojumiem velosipēdu ceļš šķērso brauktuvi un ceļu satiksme netiek regulēta, velosipēdu un mopēdu vadītājiem jādod ceļš transportlīdzekļiem, kas brauc pa šķērsojamo ceļu”. Tādejādi šajā vietā šķērsojot ielu priekšroka riteņbraucējiem nebūtu. Taču, ja velo celiņš būtu bez līkuma pirms krustojuma vai celiņš būtu pa ielu kā tas ir Aldaru ielā, tad riteņbraucēji un arī autovadītāji būtu pamanāmi un satiksme daudz saprotamāka un ne tik pretrunīga. Taču šobrīd, tā kā nav uzklāta asfalta segas virskārta, tad nav skaidrs vai velo celiņš šķērsojot ielu tiks marķēts vai celiņš juridiski pirms katra krustojuma beigsies un atkal uzreiz sāksies. Kas jebkurā gadījumā nerada labākus apstākļus riteņbraucējiem.

Pārāk regulāra noteikumu maiņa uz ietves – ietve, kas pāriet pēc katra krustojuma gājēju celiņā, dažviet gājēju un velosipēdu celiņā, tad vienvirziena celiņā, tad atkal gājēju celiņā utt. Tas radīs sistemātisku noteikumu neievērošanu, jo nepadara pārvietošanos ērtu un saprotamu. Visi šie augstāk minētie apstākļi novedīs pie zemāk redzamā attēla:

.....jeb situācijas, ka riteņbraucēji brauks pa ielu, neskatoties uz to, ka apzināsies, ka viņi pārkāpj ceļu satiksmes noteikumus.

Projektētājam: Vai autotransportam plānojot kustību, arī tādi “moku rīki” būtu pieļaujami?

Atpakaļ uz Liepājas veloceliņu apskatu