Tūrisma un atpūtas veloceliņš Liepājas dienvidu robeža (A11) – Raiņa parks

Kā veiksmīgākais Liepājā un ari Latvijā ir novērtēts atpūtas veloceliņš no Liepājas robežas līdz Raiņa parkam. Gan interesants, gan patīkams braukšanai. Jāuzsver, ka ir atšķirīgi jāvērtē tūrisma celiņi un lietišķie velo celiņi. Jo katram no tiem ir atšķirīgs mērķis. Vienam ir jābūt ar uzsvaru uz interesantumu, bet otram - uz tiešumu, saprotamību un ātrumu.  Taču abiem ir jābūt drošiem!

Lai skatītu veloceliņa izvietojumu velokartē, spied ŠEIT!

Pozitīvi ir vērtējami Liepājas himnas vārdos pieminētā attēlojums pilsētas vides objektos, kas atrodas arī veloceliņa malā, un tādejādi rada patīkamas emocijas. Riteņbraucēji viennozīmīgi spēj novērtēt šādas instalācijas

Tikpat labi, kā mākslas objekti, arī tik šķietami vienkārša lieta kā neparasta ceļa zīme piesaista lietotāja skatus – “gājēju/ērmriteņu celiņš”. Sīkums, bet patīkami.

Taču ir arī kļūdas, jeb trūkumi. Ja celiņa autors (pašvaldība) ir norādījusi celiņa mērķi un maršrutu kopumā, tad celiņam ir jāatbilst šim mērķim un jābūt nepārtrauktam, saprotamam visa maršruta garumā. Piemērs: īsti neizprotama situācija Hilka ielas un Kūrmājas prospekta stūrī, kur celiņš iziet/ieiet parkā,

un nezinātājam rodas neizpratne par virzienu kur tas turpinās, jo nav zīmes, kur paliek veloceliņš.  Tāpat nav īsti patīkami šķērsojumi krustojumos, kur riteņbraucējam ir neērtāka situācija, nekā autotransporta lietotājam, kas liecina par divējādām attieksmēm pret cilvēkiem. Tie, kas lieto velosipēdu taču nav mazāk svarīgi par tiem, kas lieto automašīnas. Šeit riteņbraucējiem krustojumos ir jātaisa līkums uz šķērsielu, tad jāšķērso iela un atkal līkums, lai nokļūtu atpakaļ braucamajā virzienā.

Ne visai patīkams tilta šķērsojums Rīgas ielā – gan bedres, gan šaurs. Lai izvairītos no konfliktiem ar gājējiem, būtu vēlams daudz biežāk uzkrāsots celiņa horizontālais marķējums ar velo un arī gājēju simboliem. Šī piezīme attiecas arī uz citiem celiņiem.

Liekas, ka ir bijusi pavirša pieeja Brīvības/Tirgus ielas krustojumā, kur ir neskaidrs celiņa virziens. Vēl jo vairāk tādēļ, ka celiņam iepretīm esošais bortakmens nav nolaists līdz brauktuves līmenim:

Neskatoties uz to, ka Raiņa parkā celiņš nav asfaltēts, tas ir ļoti labs, atbilstošs parkam. Un šis ir labs piemērs, ka ne vienmēr celiņu vajag ar cieto segumu, svarīgi, lai tas iekļaujas vidē. Arī izmaksu ziņā labs risinājums:

Taču slikti, ka Raiņa parka otrajā malā, jeb vietā, kur celiņš beidzas – Brīvības/ Parka ielas krustojumā, braucot parkā iekšā, nav norādes, ka pa parku iet celiņš,

tādējādi nezinātājs visdrīzāk aizbrauks pa Parka ielu, kur ir uzlikta zīme gājēju/riteņbraucēju celiņš.

Ņemot vērā, ka šī celiņa mērķis ir tūrisms, tad prasītos tūristam atbilstošākas, saprotamākas norādes. Vietējie tāpat gudri, bet tūristam varētu patikt norādes ar virzieniem – “centrs”, “jūra” , “TIC” utml.

Taču, neskatoties uz šiem trūkumiem, no kuriem liela daļa ir novēršama, šis celiņš, seviški gar jūru, patiešām ir slavējams piemērs.

Atpakaļ uz Liepājas veloceliņu apskatu