Pastāv uzskats, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Šajā gadījumā runa ir par padomju laikos ražotajiem bērnu velosipēdiem „Spārīte”. Uz sarunu par „Spārītēm” Rīga Radio raidījumā Velopasaule Romāns Meļņiks aicināja bērnu trīs riteņu velosipēdu ražotāju SIA „Velo Machine” valdes priekšsēdētāju Edmundu Liepiņu.
"Spārīšu" ražošanas atsākšana
Romāns Meļņiks: - Jūs esat atsākuši ražot bērnu vēsturiskos trīsriteņus „Spārīte”. Kā nonācāt līdz tādai domai?
Edmunds Liepiņš: - Patiesībā tur bija vainīgi mani paša bērni – pamēģinājām ar vienu, ar otru velosipēdu, bet tik un tā neizdodas iemācīt braukt. Man ieteica atrast un iemācīt braukt ar veco „Spārīti”. Tas izdevās veiksmīgi un ātri. Ienāca prātā, ka būtu lietderīgi atsākt ražot šāda veida bērniem domātos velosipēdus.
R.M.: -Laikam „Spārītes” kādu laiku netika ražotas vispār. Kā īsti bija padomju laikā? Tas bija padomju laikā izgudrots velosipēds, kurš tika ražots Latvijā. Kā Jūs tikāt līdz rasējumiem? Vai Jūs to izgudrojāt no jauna vai pamatā bija iepriekšējie rasējumi?
E.L.: - Nē, rasējumu mums nebija. Mēs savācām četrus vecus velosipēdus, kārtīgi izpētījām, atradās domubiedri un izveidojām formas. Tā nu likām kopā detaļu pēc detaļas, bet rāmi izveidojām mazliet citādāku – dažas detaļas tika izmainītas, bet ripo gluži tāpat kā agrāk.
R.M.: -Daudzi velosipēdu ražotāji Latvijā stāsta, ka detaļas velosipēdiem iepērk ārzemēs, sakomplektē un tāpat paziņo, ka velosipēds ir ražots Latvijā. Kā ir Jūsu gadījumā?
E.L.: - Tieši tas ir mūsu mērķis – pilnībā visu ražot Latvijā.
R.M.: - Tad jau sanāk, ka Latvijā pašu spēkiem tomēr var ražot velosipēdus.
E.L.: - Es teiktu, ka tas ir grūti. Nav speciālistu, pat lieli uzņēmumi nav spējīgi nodrošināt nepieciešamās jaudas.
R.M.: - Jūs pieminējāt jaudu – kāds ir velosipēdu skaits, kuru Jūs nododat cinkošanai vai krāsošanai vienā reizē?
E.L.: - Tur drīzāk ir detaļu, nevis velosipēdu skaits. Mēnesī varam saražot ap 1000 velosipēdiem. Mēs esam atkarīgi tikai no cinkotājiem un krāsotājiem – pārējās detaļas mēs taisām uz vietas. Mums nav tādu telpu un tādu līdzekļu, lai nodrošinātu, ka varētu krāsot un cinkot uz vietas.
R.M.: - Vai šis ir Jūsu vienīgais bizness , vai arī ir kāds cits, no kura šis bizness izriet kā palīgprodukts, ņemot vērā bērnu intereses?
E.L.: - Šajā ražotnē ir tikai „Spārītes”. Bija doma pamēģināt vēl kaut ko, bet pietiekami daudz darba bija ar „Spārīti”, tāpēc nebija jēgas un laika meklēt kaut ko papildus.
Bērni un "Spārītes". Ražošanas iespējas
R.M.: - Kad runājām par „Spārīšu” ražošanu, minējāt, ka sākāt ražot, jo bija nepieciešams paša bērnu vajadzībām. Kā būs, kad bērni paaugsies? Vai tiks ražoti arī cita veida velosipēdi? Vai tiks ražotas tikai „Spārītes”?
E.L.: - Pagaidām nav domas ražot citus velosipēdu veidus, man ir arī mazāks bērns, kuram noderēs „Spārīte”. (smejas)
R.M.: - Jūs minējāt, ka varat saražot ap 1000 velosipēdiem mēnesī?
E.L.: - Varam ražot, bet neražojam viena apstākļa dēļ – lielākie pieprasītāji būtu Eiropas valstis – vecās Padomju Savienības valstis, kuras atpazīst veco, labo „Spārīti”. Šie velosipēdi tiek pasūtīti arī individuāli no Krievijas, Maskavas. Kā sākas vairumtirdzniecība, tā sākās arī problēmas – muita un citi jautājumi. Protams, ka pašlaik attīstām vairumtirdzniecību (uz Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju).
R.M.: - Kā ir Krievijā ar cenām? Nav tā, ka viņi labprātāk iegādājas Āzijas valstīs ražotos velosipēdus, kuri būtu lētāki? Protams, šis ir kvalitatīvs un labi atpazīstams zīmols, bet cik liels, Jūsuprāt, ir šī tirgus potenciāls?
E.L.: - Mums nav bijuši pārmetumi, ka ir pārāk dārgi. Iespējams, ka Maskavā daudz kas viņiem ir vēl dārgāk.
R.M.: - Vai Krievijā Jūs tirgojat šos velosipēdus ar šo pašu nosaukumu, vai tirdzniecībai tur ir cits nosaukums?
E.L.: - Šis nosaukums ir patentēts Latvijā, arī Eiropā, tādēļ nosaukumu mainīt negribam. Krievijā atpazīst mūsu velosipēdus tieši pēc šī nosaukuma. To laiku paaudze vēl nav pazudusi. Atceras un pērk gan bērniem, gan mazbērniem.
R.M.: - Kādreiz šiem riteņiem bija gan pie stūres priekšā kurvītis, gan bagažnieks aizmugurē.
E.L.: - Arī mums priekšā ir kurvītis, bet bagažnieks nekad nav bijis – tie ir kāpslīši. Tas ir citādāks rāmis. Kopā bija divu veidu, bet mēs ražojam to, kuriem kāpslīši nebija domāti.
R.M.: - Tur bija tāds apaļš stienītis uz kura varēja stāvēt un stumties uz priekšu.
E.L.: - Bērni to dara vēl joprojām.
R.M.: - Vai joprojām ir pildītās riepas vai tomēr uzpumpētās?
E.L.: -Pildītās riepas – tieši tā, kā bija kādreiz.
R.M.: - Kā ir sākt ražot velosipēdu? Tas tomēr ir transporta līdzeklis. Vai tur nevajag licenzi vai atbilstības novērtējumu? Mēdz būt tā, ka no Āzijas ienāk preces, kuras tiek novērtētas kā bīstamas bērnu veselībai. Vai Jums bija jāiziet kādas procedūras?
E.L.: - Jā, notika sertifikācija Latvijas sertifikācijas centrā. Sertifikācija notika divas reizes. Vienu reizi nebija īstie izmēri, jo padomju laiku „Spārīti” nemaz nevar patentēt.
R.M.: - Jums bija jārada savs modelis, lai viņu varētu sertificēt kā savējo?
E.L.: - Mazliet bija jāizmaina, lai būtu iespējams sertificēt šodienas apstākļos.
R.M.: - Tad viņš ir pārbaudīts, ka ir drošs bērnu veselībai un dzīvībai. Vienīgi vecākiem ir jāpieskata savas atvases, kā bērns uzvedas uz šī riteņa.
E.L.: - Jā, bērnus ir jāpieskata vienmēr, ne tikai uz velosipēda.
"Spārītes" izmaiņas gadu laikā
R.M.: - Tad, kad šie velosipēdi parādījās no jauna, vai bija kādas diskusijas par nosaukuma „Spārīte” maiņu vai vienkārši ņēmāt veco nosaukumu?
E.L.: - Vienkārši ņēmām veco nosaukumu, bet logo gan ir izveidots no jauna. Agrāk logo bija sarkanās zvaigznes, Daugavpils rūpnīcas logo. Ražoja divās rūpnīcās - Rīgā un Daugavpilī. Padomju Savienības laikā tika ražoti aptuveni 40 000 velosipēdu mēnesī.
R.M.: - Apbrīnojami. Ja tagad mēs tik daudz saražotu, Latvija būtu lielākā eksportētājvalsts pasaulē. Kā Jūs popularizējat "Spārītes"? Es zinu, ka, piemēram, Uzvaras parkā, katru trešdienu notiek bērnu velobraukšanas sacensības „Velovasara”. Varbūt Jums vajadzētu ar viņiem kopā veidot kādu disciplīnu, kuru veikt tieši ar „Spārītēm”. Tas būtu interesants skats, ja pulcētos mazi bērni ar „Spārītēm” un mītos pa apļiem.
E.L.: - Tā īsti neesam par to domājuši, bet vienu gadu Mazsalacā veidojām paši savas bērnu sacensības. Bija apmēram 12 bērni, balvā bija velosipēds. Mums nav neviens, kurš nodarbotos ar mārketingu. Varbūt nākotnē.
R.M.: - Ja ir vēlme atjaunot tādus apjomus, kādi bija padomju laikos, bez mārketinga nevar.
E.L.: - Piemirsu pateikt, arī Somijā „Spārītes” ir pieprasītas lielos apjomos, jo padomju laikos tos ražoja arī Somijas eksportam.
R.M.: - Vai Jums ir arī mājas lapa , kurā var apskatīt velo modeļus?
E.L.: - Jā, ir mājas lapa. Tajā atrodami telefona numuri, citi kontakti.
R.M.: - Meklētājprogrammā www.google.lv var ierakstīt atslēgvārdus „Spārīte velosipēds” un pirmais atrastais rezultāts būs ražotāju mājas lapa.
SIA "Velo Machine" nākotnes plāni
R.M.: - Kādi ir Jūsu nākotnes plāni? Varbūt ražosiet vēl kādu cita veida velosipēdu vai varbūt sāksiet ražot tādus bērnu ratiņus, kādus ražoja piecdesmitajos gados?
E.L.: - (smejas) Nē, ratiņus gluži neražosim kā piecdesmitajos gados, kaut gan ideja nav slikta. Turpināsim ražot un pilnveidot to pašu „Spārīti”, varbūt iegādāsimies mūsdienīgāku tehniku, ja tāda parādīsies. Pašlaik esam nodibinājuši jaunu uzņēmumu ar nosaukumu „LD metāls”, kurš ražos formas atsevišķām detaļām. Varam izveidot arī ražošanas līniju līdzīgiem izstrādājumiem kā „Spārīte”. Nevar zināt, varbūt tie būs iepriekšminētie bērnu ratiņi vai cits ražojums. Varbūt kādam ir kāda ideja, kuru ir iespējams realizēt.
R.M.: - Tad sanāk, ka Jūs sākāt ar velosipēdu ražošanu, bet tas rosināja domāt, ka varētu piedāvāt tirgū iekārtas velosipēdu ražošanai un ne tikai?
E.L.: - Tā varētu teikt.
R.M.: - Tātad, ja kāds grib atjaunot vai uzsākt velosipēdu ražošanu Latvijā, tad var iet pie Jums un teikt: „Man vajag sametināt rāmi, kā man to darīt?”.
E.L.: - Aptuveni tā, varbūt ne tik vienkārši.
R.M.: - Ja es, piemēram, gribētu ražot bērnu ratiņus vai skrejriteņus, tad arī būtu jāražo speciālas iekārtas?
E.L.: - Ja sērijveidā, tad jā, protams. Pamatā var būt kāda iekārta, bet tā tiktu pārveidota.
R.M.: - Cik liels pieprasījums varētu pēc tā būt?
E.L.: - Latvijā pieprasījums ir atsevišķām detaļām, bet, ja ir interese, mēs varam piedalīties un palīdzēt izveidot – ir tikai jājautā. Nevajadzētu iepirkt no Ķīnas, viss būtu ražots Latvijā.
R.M.: - Tas, manuprāt, ir svarīgi – lai mēs beidzot sāktu kaut ko ražot paši.
E.L.: - Tieši tā!
Materiāls tapis sadarbībā ar Rīga Radio 94,5 FM www.RigaRadio.lv
