Katru gadu, pienākot 1. septembrim, tiek aktualizētas dažādas tēmas, tajā skaitā drošība uz ceļiem. Lai apspriestu dažus no jautājumiem, raidījuma “Velopasaule” vadītājs Viesturs Silenieks uz sarunu aicināja Rīgas pašvaldības policijas priekšnieku Jāni Geduševu.
Viesturs Silenieks: - Jāni, kādas emocijas Tev pašam saistās ar 1. septembri?
Jānis Geduševs: - Protams, kā jau puika, bērnībā daudz labāk gribēju pagalmā spēlēt bumbu, bet, kā jau visi bērni, vecāku pamudināts, skolu pieņēmu un apmeklēju. (smejas)
V. S.: - Tagad atmiņas par skolas laikiem ir palikušas tās gaišākās, taču toreiz arī man īsti negribējās iet uz skolu. (smejas)
Pašvaldības policijas patrulēšanas loma
V. S.: - Septembris ir tāds kā jauns darba cikls pašvaldības policijas darbā – notiek pārmaiņas. Piemēram, tiek samazināts atļautais auto pārvietošanās ātrums skolu teritorijās, tiek brīdināti skolēni un to vecāki. Kāda ir pašvaldības policijas loma septembrī?
J.G.: - Mēs saprotam, ka septembrī bērni no laukiem atgriežas pilsētā. Daži septembra sākumā vēl nav gatavi ievērot satiksmes vai citus elementāras drošības noteikumus. Mēs saprotam, ka daudzi bērni skolas sākšanās periodā satiekas noteiktās vietās un apspriež vasarā notikušo. Mēģinām informēt, ka, sākoties skolas laikam, īpaši jāskatās, ko skolēni dara uz ielām – tas saistās arī ar alkohola lietošanu un pīpēšanu.
V. S.: - Kā ir ar pašvaldības policijas atrašanos skolas teritorijā?
J.G.: - Policists veic patrulēšanu pie skolas teritorijas. Tas sākās 2003. vai 2004. gadā kā eksperiments – sākumā bija aptuveni piecas skolas. Pirms četriem gadiem ar Rīgas domes atbalstu tika pieņemts lēmums ieviest policijas patruļu pie visām skolām. Pirms sākas mācību stundas, policists ierodas skolas teritorijā un kontrolē situāciju. Tas sākās dažādu iemeslu dēļ – dažreiz tāpēc, ka mazākiem skolniekiem tika atņemta sīknauda vai telefons skolas teritorijā. Vecākās klases mēdza ienest skolas teritorijā alkoholu, aiz stūra uzpīpēt. Patrulēšanu uzsākām pirms deviņiem vai desmit gadiem.
V. S.: - Ir arī tā, ka skolēns iet klāt policistam sūdzēties par to, ka dara pāri?
J.G.: - Jā, ir dažādi gadījumi. Ir skolas, kur policists kļuvis kā labās filmās vietējais šerifs. Viņš ir zināms skolēniem, kā arī policists pats labi orientējas – zina to vārdus.
V. S.: - Kāda ir statistika – kāda bijusi situācija pirms vairākiem gadiem un kā ir tagad?
J.G.: - Vēl pirms dažiem gadiem 1. septembris bija tāda kā melnā diena priekš policijas. Ja nemaldos 2007. gadā tika sastādīti 400 protokoli, pietam 95% no tiem tika sastādīti Rīgas reģionā. Bet, piemēram, 2012. gadā tika sastādīti 60 protokoli. Domāju, ka visu iestāžu kopējais darbs un prevencija ir devuši pozitīvu rezultātu.
V. S.: - Vecrīgas rajonā policijas koncentrācija gadījumā nav lielāka nekā citur? Vismaz esmu tā novērojis...
J.G.: - Protams, ka ir. Bet Vecrīgā arī ir liels iestāžu skaits un dažādi cilvēki – gan tūristi, gan skolēni, u.c. Piemēram, Mangaļsalā pietiek ar vienu patruļu, jo tur netiek reģistrēti tik daudzi pārkāpumi.
V. S.: - Redzu, ka pie Rīgas skolām sāk parādīties velo novietnes – savā ziņā tas kļūst par kreņķi gan policijai, gan bērnu vecākiem, gan arī bērnu skolotājiem. Ja bērni ierodas ar riteņiem uz skolu, tad droši vien kādam ievajadzēsies to nozagt. Skolas teritorijā patrulējošajam policistam par problēmu kļūst arī šī tēma. Mainās apstākļi – vienā momentā visiem ņēma nost telefonus, iespējams, ka tagad zagļi pievērsīsies velosipēdiem.
Policijas patrulēšana ar velosipēdiem
V. S.: - Ir pagājis laiks kopš Rīgas pašvaldības policija patrulē ar velosipēdiem. Kā tas viss sākās?
J.G.: - Mēs skatāmies līdzi citu valstu kolēģu tendencēm – gan Francijā, gan Polijā, gan citur – un ejam laikam līdzi. Redzam, ka mūsdienās parādījušies daudzi velosipēdisti, velo celiņi un pirms četriem gadiem iegādājāmies pirmos velosipēdus, lai sāktu patrulēt parkos, zaļajās zonās, u.c. Velosipēds ir garantija, ka apsekot teritoriju būs iespējams vismaz trīs reizes ātrāk, nekā ar kājām. Ja policista maiņa ilgst apmēram 12 stundas, diez cik daudz nevarēs nostaigāt ar kājām. Toties kā velo patruļa konstatēt pārkāpumus būs iespējams daudz ātrāk. Par zādzībām skolas teritorijā runājot, novērojums ir precīzs - telefoni vairāk netiek zagti tik daudz, kā agrāk. Tagad nozīmīgs rādītājs ir arī daudzās velo zādzības – šis fakts ir visā Eiropā. Katram velosipēda saimniekam ir jānodrošinās pret zādzībām. Skatoties velosipēdu zagšanas video ierakstus, var secināt, ka tā īsti pat nevar pateikt, vai tas ir zaglis – pienāk, noliecās pie saslēdzēja, atslēdz, uzsēžas un aizbrauc. Darbība ilgst apmēram 5 sekundes, stress nav pilnīgi nekāds. Pēc pusstundas iznāk velosipēda īpašnieks un nervozs skatās apkārt, meklē velosipēdu.
V. S.: - Šķiet, ka šo video redzēju internetā, bet, neskatoties uz to, ka bija pagājusi pusstunda, pašvaldības policijai diezgan ātri izdevās notvert zagli. Video novērošana ir liels palīgs policijai, ne?
J.G.: - Video novērošanu pilnībā atbalstu – tām nav jāatpūšas, tās nevar saslimt un nevajag dot slimības lapas. (smejas) Bet, ja nopietni, video novērošana nofiksē faktu, zagli un tas tiek nodots tālāk lietas izskatīšanai. Novērošana garantē faktu fiksēšanu.
V. S.: - Ļoti laba doma, manuprāt, ir video kadrus sākt publicēt internetā – arī to policija ir uzsākusi.
J.G.: - Novērošanai ir divas puses – policisti domā, ka tā viņus ierobežo, iedzīvotāji, savukārt, to pašu domā par sevi. Tā ir situācijas kontrole, jo vienmēr var griezties pie pašvaldības policijas vadības. Vecpilsētā, kur video novērošana stāv visilgāk, profesionālie pārkāpēji vairāk nav, jo zina, ka šeit noziegums tiks fiksēts ierakstā.
V. S.: - Jā, diemžēl ir arī “melnie caurumi”, kur tās nav. Vai Jums ir kāda doma, cik video novērošanas vajadzētu izveidot un kur?
J.G.: - Nav pat 20 % no pilsētas aprīkota ar video kamerām. Skatoties uz kolēģu pieredzi, Nicas pilsētā ir aptuveni uz pusi mazāk iedzīvotāju, nekā Rīgā, bet viņiem ir 780 video novērošanas kameras. Mums tās ir aptuveni 100.
V. S.: - Tas nozīmē, ka viņiem ir daudzi, kuri vēro kamerās notiekošo.
J.G.: - Jā, bet toties mazāk zagļu uz ielām, kas tomēr sanāk lētāk. Ja tiek ņemts budžets trīs gadu šķērsgriezumā – viena kamera pret policista amatu atpelnās gada laikā.
V. S.: - Velosipēdi tomēr ir jāremontē. “Segway” arī ir sava specifika - tāds pats kā ritenis, tikai uzturēšana sanāk dārgāka. Kā Jūs tiekat galā ar tehnisko pusi?
J.G.: - Ar riteņiem tas ir vieglākais ceļš – mums ir firma, kura veic apkopi. “Segway” ir dārgs prieks – aptuveni 5000 lati gabalā. Bet jau vairākus gadus mēs tos izīrējam – tas iznāk daudz ekonomiskāk.
V. S.: - Man jau ļoti patīk, viņi eleganti izskatās – koši paneļi.
J.G.: - Ne tikai eleganti izskatās – šeit atkal savu lomu spēlē policijas taktika. Ja policists atrodas 25-30 cm augstāk nekā pārējie, tad redz policists un redz policistu.
V. S.: - Varbūt esat rēķinājuši vai skatījušies cik lielu ietaupījumu sniedz velosipēds?
J.G.: - Katru gadu mēs rēķinām izdevumus un ietaupījums ir. Mūsu taktika ir izvēlēties kvalitatīvus darbiniekus un kvalitatīvu tehniku.
Rīgas pašvaldības policijas sadarbība ar citām iestādēm
V. S.: - Jums ir sadarbība arī ar Valsts policiju, Satiksmes departamentu, u.c. Kā sadarbība norisinās?
J.G.: - Tā kā mēs patrulējam tieši pie skolām, mēs skatāmies, vai vasaras laikā nav pazudušas kādas zīmes, izbalējušas gājēju pārejas un ziņojam Satiksmes departamentam, lai to visu varētu atjaunot. Mērķis ir, lai ceļš uz skolu un no tās būtu drošs. Nevienam neko nepārmetam, vienkārši padodam ziņu, ka kaut kas ir jāuzlabo.
V. S.: - Saprotu, ka runa ir par esošo situāciju labošanu, bet noteikti ir arī uzsāktas sarunas par to, ka kādā vietā vienkārši kaut kas ir jāsāk darīt. Kāda drošība tiek piemērota dažādām tumšām vietām, krūmiem, tuneļiem?
J.G.: - Mums ir laba sadarbība ar “Rīgas Gaismu”, kuriem mēs padodam ziņu, ja Rīgas ielās ir sabojājušās gaismas vai jāuzlabo vēl kaut kas. Katram jāpieliek savs ieguldījums – kopā iegūstam gaišu, drošu, ar ceļu zīmēm un policijas patruļām aprīkotu vidi Rīgas skolēniem.
V. S.: - Liekas, ka ikdienā neidomājamies, ka tieši policija ir iniciators daudziem šāda veida uzlabojumiem.
J.G.: - Tieši tā, bet policists ikdienā strādā uz ielas un tieši viņš visvairāk redz nepilnības. Kā jau teicu, galvenais ir drošība un, pieliekot savu roku, mēs to varam uzlabot.
V. S.: - Gribētos teikt, ka tieši Rīgas pašvaldības policija ir mainījusi stereotipus uz labo pusi – cienījami, cilvēcīgi, sakopti cilvēki.
J.G.: - Paldies par atzinību! Jau vairākus gadus strādājam pie policistu darbības kvalitātes. Šim cilvēkam ir jābūt ne tikai noziedzinieku ķērājam, bet arī tam, pie kura var pieiet iedzīvotājs un jautāt, uz kuru pusi vajag doties, lai nonāktu kādā punktā. Tātad – policistam jābūt izglītotam, korektam, komunikablam, zinošam savā rajonā. Klasiski policistam arī jābūt sportiskā formā, lai varētu veikt vienu no savām funkcijām – notvert noziedziniekus.
Pašvaldības policija arī apmāca skolēnus
V. S.: - Kā ir ar skolēniem? Bieži vien skolēni zina savas tiesības, bet ne pienākumus.
J.G.: - Mums ir izstrādātas apmācību programmas dažādām vecuma grupām. Mūsu darbinieki katru dienu aptuveni piecas lekcijas lasa skolēniem. Daudzi skolēni saskatījušies mākslas filmas un domā, ka kriminālā atbildība iestājas tikai no 18 gadu vecuma. Tādēļ mēs atgādinām, ka skolēniem ir arī pienākumi un atbildība pret savu valsti.
V. S.: - Rīgā ir milzīgs skolu skaits, vai Jūs spējat visām iziet cauri?
J.G.: - Mēs negribam visus sodīt – tad nebūtu darba policijai, tiesai. Jau pirmajā klasē cenšamies panākt, lai bērns saprot elementāras lietas.
Ja vēlaties ko ieteikt pašvaldības policijai vai informēt par kādu neskaidrību, velovortāls Divritenis.lv aicina ikvienu sūtīt attēlus un komentārus.
Materiāls tapis sadarbībā ar Rīga Radio 94,5 FM www.RigaRadio.lv
